Pagājušajā vasarā apceļoju vairākas Kanādas provinces. Vēlos padalīties pieredzē. Lai arī mans viedoklis par daudzām lietām var likties ļoti subjektīvs, tomēr labprāt vēlētos, lai šo rakstu izlasa ne tikai Pietiek lasītāji, bet arī tautas „kalpi”, proti, likumdevēji. Tāpēc, ka Kanādā daudzas jomas ir sakārtotas daudz saprātīgāk nekā Latvijā, tāpēc, ka jebkuru pozitīvu pieredzi ir vērts pārņemt un iedzīvināt arī Latvijas likumdošanā.

Vispirms vēlos norādīt, ka arhitektūra, tāpat kā ikviena sabiedriskās dzīves parādība, nav kaut kas, kas pastāv pats par sevi, bet gan ārēja izpausme kaut kam dziļākam. Manas zināšanas par arhitektūru nav akadēmiskas. Tāpēc negaidiet šajā rakstā sausu terminoloģiju vai spriešanu par kompozīcijas paņēmieniem. Mana pieeja izriet no vēsturnieka distancējošā skatiena – ikvienu parādību es redzu kā sava laikmeta liecību. Mana nacionālista perspektīva savukārt liedz sevi saistīt ar šo ‘’moderno’’ laikmetu (vārds ‘’moderns’’ pats par sevi ir neloģisks un maldinošs, bet tas ir cits jautājums). Tāpēc mūsdienu lielveikalu un debesskrāpju pasaule man nav kaut kas pats par sevi saprotams, bet gan kritiski vērtējama ”modernās” pasaules izpausme. Izprast arhitektūru nozīmē izprast sabiedrības iekšējos spēkus, kuru sekas mums parādās kā noteiktas kulturālas parādības – arhitektūra tajā skaitā. Nošķirot būtisko no nebūtiskā, nonākam pie diviem būtiskiem arhitektūras aspektiem – 1. Arhitektūra simbolizē noteiktas sabiedrības kultūras spēku, vai tieši pretēji – tās vājumu; 2. Arhitektūra simbolizē valdošo politisko un ekonomisko režīmu, un ideoloģiju šajā sabiedrībā. Abi šie aspekti savukārt ir cieši saistīti viens ar otru.